Tava Ēģipte

Šoreiz esmu izvēlējies rakstīt par tēmu, kura manā galvā pastiprināti apgrozās jau aptuveni gadu. Tas ir ļoti svarīgs ticības aspekts ikvienam jaunpiedzimušam  kristietim. Tieši tas, cik vieglprātīgi es pats esmu izturējies pret šo svarīgo ticības posmu, dod man vēlmi par to stāstīt citiem. Par to, ka šodien es saprotu, cik svarīgi ir mums to apzināties, esmu pateicīgs vienam brālim Kristū, ar kuru mēs vairākus mēnešus, katru dienu pavadījām kopā kalpošanās. Tas, kas šodien man šķiet pats par sevi saprotams, toreiz nebija pilnībā aizsniedzis manu apziņu, manas domas un reizēm tik vien, kā šāds, neliels atgādinājums no kāda tuvākā puses, palīdz saņemt atklāsmi un pilnveidot savu ticības apziņu. Taisnība jau ir, ko šis pats cilvēks man teica- mēs ikviens, neatkarīgi cik jauns vai pieredzējis tu esi, ieskaitot mācītājus un līderus, turpinām augt un pilnveidoties visu savu mūžu. Nav tāda momenta cilvēka dzīvē, kad viņš var apstāties un pateikt- “es esmu pilnībā izaudzis Kristū, esmu saņēmis pilnībā visu, ko varēju saņemt”· Pat, ja atrodas kāds, kurš tā apgalvo, es uz šo cilvēku skatos ar lielām aizdomām.. Šoreiz vēlos runāt par tēmu, kuru es saucu par- “Tava Ēģipte”·

Ēģipte- verdzības simbols.

Lasot Bībeli, it īpaši Veco Derību, mēs ļoti bieži saskaramies ar vārdu “Ēģipte”. Nepamanīts nevar palikt fakts, cik bieži Dievs atgādina Israēlam to, ka viņš ir izvedis savu tautu no Ēgiptes zemes, atbrīvojis tos no 430 gadus ilgušas verdzības. KJV Bībelē vārds Ēģipte ir minēts 611 reizes, 735 reizes, ja iekļauj vārdus ēģiptietis un ēģiptieši. Ēģipte ir pieminēta 32 Bībeles grāmatās, no kurām 5 ir JD grāmatas. 

Un viņi zinās, ka Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs, kas tos izvedis no Ēģiptes, lai Es dzīvotu viņu vidū, Es, Tas Kungs, jūsu Dievs. (2. Mozus 29:46)

“Kas to izvedis”, šis atgādinājums īpaši bieži atkārtojas lasot Pentateihu ( 5 Mozus grāmatas) un nevar neiekrist acīs. Savos ticības pirmsākumos šajos vārdos īpaši neiedziļinājos. Sapratu, ka Dievs nepārtraukti atgādina savai tautai, ko viņš ir izdarījis tās labā, bet nekad neaizdomājos par to, ka tas ir arī atgādinājums man. Man taču ar Ēģipti nav nekāda sakara. Bet kā jau mums ir zināms, mēs turpinām augt katru dienu, visu savu dzīvi. Tāpēc, lai saprastu un patiesi izprastu daudzas lietas un zīmes, kuras mums dod Dievs, ir nepieciešams laiks un pacietība. Tas nav nekas traks, ja vēl “zaļi” būdami savā ticības dzīvē daudz ko nespējam izprast. Traki paliek, ja pavadi šajā stāvoklī vairākus gadus, bez garīgas izaugsmes, kaut kādā komforta zonā, neredzot patiesos Dieva norādījumus, bet ierobežojot sevi tikai tajos Bībeles pantos, kuri mums pašiem patīk. Komforta zona nevienā dzīves sfērā mums nenāk par labu, bet kaitē un degradē. Jo vairāk es augu, jo vairāk es sāku apzināties, ka man ir jābūt gatavam no Dieva dzirdēt lietas, kuras ne tikai man ir patīkamas, bet var arī šķist man ne pārāk patīkamas, bet tā ir tēma citai reizei, tāpēc īpaši šajā neiedziļināšos šoreiz.

Tātad, Ēģipte Dieva tautai bija verdzības simbols. Neskaitāmie atgādinājumi par to, kam Israēla tauta bija pakļauta, bija nepieciešami, jo Israēls pēc savas atbrīvošanas nemitīgi turpināja novērsties no Dieva. Lai gan Dievs tam bija devis derību, devis savus apsolījumus par zemi, kur piens un medus tek, par svētībām, kuras tas saņems no Dieva, ja vien darīs tik vienu lietu- klausīs Dieva balsij. Cik grūti tas var būt? Spriežot pēc cilvēka grēcīgās dabas, tas ir pat ļoti grūti, lai gan uz papīra liekas diezgan vienkārši un prasa tikai elementāru disciplīnu. Tātad, atskatoties uz savu pagātni, varam padomāt par to, kas tad bija mūsu Ēģipte? Par cik Ēģipte ir kā verdzības simbols Dieva tautai, tajos laikos Dieva tauta bija Ēģiptiešu verdzībā, bet mēs- grēka verdzībā. Jaunpiedzimušam kristietim Ēģipte ir kā grēka verdzības simbols. Tikai nevajag to pārprast un padomāt, ka šodien Ēģipte ir aizliegtā zeme un ļaunuma iemiesojums. Tas ir tēlainais izteiksmes līdzeklis un šodienas Ēģiptei ar Mozus laika Ēģipti nav nekāda sakara. Katram cilvēkam šis ceļš līdz jaunpiedzimšanai un Jēzus Kristus ielaišanai savā dzīvē ir bijis savādāks. Man ceļš veda caur nemitīgu apreibinošu vielu lietošanu, perversijām, vardarbību, smagu depresiju, nepiedošanām, naidu pret visu pasauli un jebko, kas man nebija pa prātam. Biju riktīgs ielu huligāns - anarhists. Es zinu arī daudzus cilvēkus, kuri nav bijuši ievilkti šajā ielu dzīvesveida murgā, kuri ir dzīvojuši šķietami solīdu dzīvi, studējuši, strādājuši, nav bijušas īpašas problēmas ar atkarībām. Un tomēr šie cilvēki, daudzu gadu garumā ir gājuši cauri dažādām, smagām emocionālām un garīgām problēmām. Smagas depresijas, slimības, bezcerība, izdegšana, nespēja atrast dzīves jēgu un pat pašnāvnieciskas noslieces. Mūsu Ēģipte. Lūk tieši šo visu lietu vergi mēs kādreiz bijām līdz saņēmām atbrīvošanu Jēzū Kristū. Sākas pavisam jauna dzīve, mēs paliekam kā pilnīgi citi cilvēki. Mēs piedzīvojam dievišķas pārmaiņas gan ārēji, gan iekšēji. Mēs saņemam dziedināšanas no slimībām, dziedināšanu dvēselei, mūsos notiek radikālas iekšējas pārmaiņas, viss, kas bijis ir pagājis, viss ir tapis jauns. Neaprakstāms atvieglojums, jauna dzīve. Mēs esam par to pateicīgi Dievam savās lūgšanās un slavēšanās. Gluži kā Bībeles stāstā, par Israēla iziešanu cauri Sarkanajai Jūrai, kad tās ūdeņi pavērās un pēctam aizskaloja visu tam sekojošo Ēģiptiešu karaspēku, tā Israēls izgāja no savas verdzības. Paralēli ar mūsu dzīvēm var savilkt ūdens kristībās ar pagremdi ūdenī, kad šajā kristībā mēs aizskalojam projām visu savus pagātnes grēkus, problēmas un verdzības, kuras postīja mūsu dzīves un neļāva mums būt laimīgiem. Arī šeit Ēģipte man asociējas ar garīgās nāves un ieslodzījuma simbolu, līdz ar Jēzus ielaišanu savā dzīvē arī mans gars tika atdzīvināts un es tiku atbrīvots no šī ieslodzījuma, kura pārvāldnieks bija Sātans. Tomēr dzīve iet uz priekšu, un jo vairāk mēs tuvojamies Jēzum, jo lielākas vētras mēdz ienākt mūsu dzīvē. Sātans darīs pilnīgi visu, lai nošķirtu mūs no tuvības Dievam. Ir viegli turēt savu ticību, būt pateicīgam un slavēt Dievu, kad dzīvē viss ir labi, bet mūsu ticība un uzticība pa īstam tiek pārbaudīta mūsu grūtību un kārdinājumu brīžos. 

Nesen kādā facebook lapā bija labs ieraksts par to, ka mēs mēdzam aizmirst savas iepriekšējās uzvaras. Nevaru nepiekrist. Tiešām paskatoties pašam uz sevi saprotu, ka arī ar mani tā ir bijis. Kad dzīvē nāca jauni pārbaudījumi, jauni kritumi, kurus izraisīja gan manis paša vājības, gan citi apstākļi, es atļāvos tikt iespaidotam un sagrautam atkal no jauna. Mans garīgais nams bija celts uz smiltīm, nevis uz klints. Pamatiem nebija stipra stūrakmeņa. Nāca vētra un šo namu aizskaloja. Es atļāvu pašam Velnam ņemt virsroku pār mani, atraut mani no Dieva. Es atļāvos atkal ielaist savā galvā nolemtības domas, ka nē, Dievs vairs man nepiedos, man nav lemts, es vienkārši neesmu tam izredzēts, mans liktenis ir nolemts, es vairs negribu dzīvot. Tomēr Dievs mūs mīl ar beznosacījuma mīlestību, kuru cilvēka miesīgais prāts pilnībā nekad nespēs izprast. Dievs neuzgrieza man muguru, kad es biju uzgriezis muguru viņam, nodevis viņu un nenovērtējis visu, ko viņš man bija devis. Dievs tomēr caur pareizajiem cilvēkiem man palīdzēja nokļūt vietā, kurā man bija iespēja pilnībā attīrīties, sakārtot savu galvu, emocijas un visā kopumā tā teikt šķīstīties. Šodien esmu pārliecināts, ka, ja es toreiz nonākot tajās vētrās, būtu atcerējies kas bija mana Ēģipte kādreiz, no kurienes mani Dievs izveda, kādas uzvaras caur Jēzu es biju sasniedzis, es pavisam noteikti būtu aiztaupījis sev šīs atkārtotās ciešanas. Bet es biju pārāk liels muļķis. Vislielākā kļūda, kuru es toreiz pieļāvu bija, ka pilnībā nepaļāvos uz Dievu, ko mums māca Bībele. Es biju iedomājies, ka esmu gudrāks par Sātanu, ka spēju kontrolēt savus kārdinājumus, bet sliktās ziņas ir tādas, ka neviens no mums nav gudrāks par Sātanu. Un, ja nestaigājam Svētā Gara spēkā, nepaļaujamies uz Dievu, mēs arī nekādīgi nespēsim būt stiprāki par viņu. Es personīgi uz sava ķermeņa un savā dzīvē izbaudīju, ko nozīmē šīs rakstu vietas:

Bet, kad nešķīstais gars no cilvēka ir izgājis, tad tas pārstaigā izkaltušas vietas, meklē dusu un to neatrod.

Tad tas saka: es atgriezīšos savā namā, no kurienes es izgāju. Un, kad viņš nāk, tad viņš to atrod tukšu, izmēztu un uzpostu.

Tad tas noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi ieiet tur un dzīvo; un pēc tam ar tādu cilvēku top sliktāk, nekā papriekšu bija. (Mateja 12:43-45)

Tās bija tīrākās šausmas. Pēc savas atbrīvošas, es atstāju tukšu vietu sevī, neļāvu Svētajam Garam pilnībā to aizpildīt, kas noveda pie tālākajiem notikumiem. Tas bija kārtējais pierādījums tam, ka Dieva vārds ir patiess, ka viss, ko viņš mums caur to saka ir patiesība. Man par to nav nekādu šaubu un neviens nespēs salauzt šo manu pārliecību. Jo, kad es atļāvu šim, šajās rakstu vietās pieminētajam scenārijam piepildīties savā dzīvē, tas bija viszemākais un vissmagākais kritums manā dzīvē. Es atkal negribēju dzīvot. Neredzēju ne cerību, ne gaismu. Un galu galā viss, ko man vajadzēja darīt, toreiz saskaroties ar tām grūtībām un kārdinājumiem, bija vienkārši- saglabāt savu fokusu uz Dieva vadību, apsolījumiem un apsardzību, nepamest lūgšanas, draudzes sapulces un neaizmirst to, kas bija mana Ēģipte kādreiz, no kuras mani bija izvedis Dievs. Diemžēl man ir pazīstami vairāki cilvēki, kuri tieši šādā pat veidā ir krituši un nav vairs spējuši piecelties, jo neļauj vairs Dievam strādāt savā dzīvē. Mums jebkuros pārbaudījumos, kad mums šķiet, ka mēs zaudējam kontroli pār visu, ka mums viss brūk un jūk, vienmēr ir jāatcerās savas iepriekšējās uzvaras. Atceries, kas bija tava Ēģipte pirms sastapies ar Jēzu Kristu. Arī es personīgi, šodienas grūtībās pastāvu savā ticībā, ka tas viss būs pārejošs. Es gandrīz katru dienu atgādinu pats sev par to, kas bija mana Ēģipte, no kuras mani izveda Dievs un atbrīvoja mani. Un, ja Dievs deva man iespēju izcīnīt uzvaras tik smagās cīņās, kas tad vēl spēj mani biedēt un salauzt?

Jūs piemeklējis vēl tikai cilvēcīgs pārbaudījums; Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest. (1. Kor. 10:13)

Nobeigumā vēlos arī tev draugs novēlēt, pastāvēt stipri savā ticībā visos grūtību brīžos. Tad, kad liekas, ka zaudē kontroli pār visu, vienmēr atceries un atgādini sev, ka ar tevi ir tavs Dievs, kurš ir izvedis tevi no Ēģiptes, no tavas Ēģiptes. Esi pastāvīgs lūgšanās un turpini uzturēt dzīvas attiecības ar Dievu. Nekad neaizmirsti to, ka tu jau reiz izcīnīji uzvaru pār savu Ēģipti, tātad kopībā ar Dievu, tu spēsi izcīnīt arī visas nākošās uzvaras. Jēzū Kristū tu iemanto visus Dieva apsolījumus, vienmēr paturi to savā prātā un sirdī. Paldies Dievam par ikvienu glābtu dvēseli!