Vai tu esi piedevis?

Piedošanai ir ļoti liela nozīme. Reizēm mēs pilnībā to neizprotam. Bet cik gan liela attiecība ir mūsu piedošanai pret to piedošanu, kuru esam saņēmuši mēs?

Viens no spēcīgākajiem piedošanas piemēriem, kurš ir minēts Bībelē ir stāstā, kuru Jēzus stāstīja cilvēkiem par valdnieku, kurš gribēja norēķināties ar saviem kalpiem. Tas ir lasāms Mateja evanģēlijā 18:23-35. Kāds kalps bija parādā savam valdniekam milzīgu naudas summu. Šim kalpam izdevās izlūgties no valdnieka žēlastību un tas viņu atlaida un parādu tam piedeva. Pēc tam šis pats kalps satika kādu citu cilvēku, kurš savukārt bija parādā viņam daudz mazāku naudas summu. Šo abu kalpu parādu summas attiecība bija kā 50 miljoni pret 100. Šī parādu attiecība jau runā pati par sevi. Kalps, kuru valdnieks bija apžēlojis nespēja novērtēt to cik milzīgu žēlastību viņš ir saņēmis. Būdams divkosīgs pēc savas dabas viņš tā vietā, lai izrādītu žēlastību savam darba biedram, kurš bija viņam parādā daudz mazāk naudas (vēlreiz skatīt summu attiecību), viņš to nosūta uz cietumu, kamēr parāds tiek atmaksāts. Kad valdnieks uzzināja par šī cilvēka, kuru tas bija apžēlojis liekulību, viņš iedegās lielās dusmās un lika to apcietināt un nodot mocītājiem kamēr tas atmaksā savu parādu.

Izlasot šo stāstu varam padomāt un uzdot sev pašiem pavisam atklātu jautājumu- vai mēs neesam kādreiz izrīkojušies līdzīgi kā šis liekulīgais kalps? Visticamāk, ka katrs no mums ir kaut reizi dzīvē bijis šī kalpa lomā. Cik bieži cilvēki izvēlas nepiedot citiem, kamēr paši ir saņēmuši neskaitāmas grēku piedošanas, kuras mums dod Dievs? Kāda ir to piedošanu, kuras mums dod Dievs attiecība pret tām, kuras mēs izvēlamies nedot citiem? Es teiktu līdzīgi kā tajā stāstā, aptuveni 50 miljoni pret 100. Kas mums traucē piedot citiem, kamēr mums nekas netraucē saņemt piedošanu no Dieva, kad to lūdzam? Tās ir 3 galvenās lietas- augstprātība, lepnība un egoisms. Cilvēkiem bieži var likties, ka ar nepiedošanu citam, viņš tam cilvēkam nodarīs kaut kādu kaitējumu. Patiesība ir tāda, ka nepiedošana nav kaut kāds atriebības ierocis, tas ir kā audzējs tavā organismā, kurš gadu laikā, lēnām un klusi sagrauž tevi no iekšienes. Tas ir tas šķērslis, kurš neļauj mums saņemt dvēseles dziedināšanu. Tā aptumšo mūsu acis un prātus, mēs nespējam skaidri domāt, lai gan mēs tiecamies pēc Dieva gaismas, mums nopakaļ visu laiku velkas šī te aizvainojuma un sarūgtinājuma tumsas aste, kas neļauj mums pilnvērtīgi augt un kļūt stipriem garā. Daudzi cilvēki domā, ka piedot, tas nozīmē, ka viņam ar to cilvēku, kurš kādreiz viņam ir nodarījis kaut ko nepatīkamu, būs jākļūst par draugiem. Nē! Tas nenozīmē, ka viņiem ir jākļūst par draugiem. Jums var nebūt pilnīgi nekāds kontakts. Tev nav viņš jāaicina pusdienās pie sevis. Protams, ir daudzi gadījumi, kad pēc piedošanas cilvēki tiešām kļūst par draugiem, ticības bŗāliem/māsām, bet tas nebūt nav obligāts noteikums. Piedošana nozīmē, ka tu atlaid no sevis vaļā šīs tumšās, negatīvās un nekaunēšos teikt Sātaniskās emocijas, kuras tieši tu pats izvēlies turēt sevī un vazāt sev līdzi visus tos gadus. Tu paver durvis pretī Dieva darbiem, dvēseles dziedināšanai un gaismai, kura pārņem virsroku pār tumsu, neļaujot tai valdīt tavā dzīvē. Šai tumsai vairs nav nekādas varas pār tevi, tavām domām, tavu labsajūtu, tavu šodienu un nākotni.

Ir skaidrs, ka piedošana, protams, ne vienmēr pati par sevi spēj izdzēst sāpes, kuras ir sagādājis kāds cilvēks, bet tā viennozīmīgi palīdz sadziedēt dvēseles brūces un kustēties uz priekšu. Mēs nekad pilnībā nezināsim otra cilvēka dzīves stāstu. Pat, ja šīs cilvēks ir bijis tava “otrā pusīte”. Vienmēr būs palikušas kādas mums nezināmas dzīves nianses, kuras varbūt ir ietekmējušas cilvēka rīcību un uzvedību šodien. Tāpēc arī empātijai ir liela nozīme, to mums māca arī Dievs. Lasot Bībeli saprotu, ka empātijas un līdzjūtība ir lielākās Svēta Gara dāvanas, kuras mums dod Dievs. Daudzi to nepamana, jo izmisīgi tiecas pēc pravietošanas spējām, pēc runāšanas mēlēs, bet nespēj saskatīt, ka tieši līdzjūtība ir daudz lielāka Svētā Gara dāvana. 

Būt empātiskam nozīmē būt spējīgām iejusties otra cilvēka ādā. Iejusties tā cilvēka ādā, kurš pret mums ir izrīkojies netaisni. Tieši tāds bija arī Jēzus Kristus, kad viņš nāca uz zemes. Dievs pazemojās līdz cilvēka līmenim, lai pats izjustu, kā tas ir būt cilvēkam, lai pēctam uzņemtos mūsu grēkus uz sevis upurēdamies pie krusta. Lai gan mēs neesam bijuši šī upura, beznosacījuma mīlestības un piedošanas cienīgi, Dievs to mums ir devis. Cik gan daudz mēs varam dot citiem un tomēr arī pašam Dievam caur savām piedošanām?

Dieva vārds mums neprasa izdarīt neiespējamo un pārdabisko. Tas neprasa no mums izdarīt kaut ko tādu, ko Jēzus nebūtu izdarījis priekš mums. Dieva vārdā ir teikts, ka, lai Dievs varētu piedot mums mūsu noziegumus, mums vispirms ir jāpiedot tiem, kas ir noziegušies pret mums.

jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos. 

Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos.

(Mateja 6:14-15)

Bībelē ir ļoti daudz skaistu piedošanas piemēru, no kuriem varam mācīties un ņemt piemēru. Šeit būs tikai neliela daļa no tiem.

• Dāvids bija laulības pārkāpējs un slepkava, bet tomēr kļuva par visu laiku ietekmīgāko Israēla valdnieku (2. Samuēla 11. nod.- 12:25)
• Pēteris 3 reizes noliedza, ka pazīst Jēzu, bet tomēr kļuva par lielāko kristiešu apustuli (Mateja 26:69-75, Marka 14:66-72, Lūkas 22:54-62, Jāņa 18:15-18, 25-27)
• Apustulis Pāvils (kādreiz Sauls)  bija kristiešu vajātājs un slepkava, tomēr beigās kļuva par dedzīgu Jēzus Kristus sekotāju un tieši viņa vēstules aizņem vislielāko daļu no apustuļu vēstulēm, kuras ir iekļautas Jaunajā Derībā (Apustuļu darbi 9. nod.)

Cik gan lielus grēkus mums spēj piedot Dievs. Cik neizmērojama un miesīgajam prātam neaptverama ir viņa mīlestība. Tieši tāpēc arī mēs varam piedot saviem pāridarītājiem, jo Dievs ir izrādījis žēlastību mums.