Vai tu spēj atzīt savas vājības?

Šodienas sabiedrībā nav īpaši populāri atzīt savu vājumu. Vairums cilvēku par savām vājībām nerunā publiski, noslēdzas sevī, tādējādi uzkraujot sev uz pleciem smagu nastu, gan garīgu, gan psiholoģisku. Vai tiešām tas ir labākais, ko varam iesākt?

Patiesība ir tāda, ka mums ir jābūt spējīgiem atzīt to, ka reizēm varam būt vāji un ievainojami. Lai arī cik stipri un patstāvīgi mēs paši sev liktos. Dzīvē esmu saskāries ar ļoti daudz situācijām, kuras novērojot apstiprinās mana šodienas pārliecība, ka daudzi cilvēki nespēj saņemt un pieņemt palīdzību no citiem, tikai tāpēc, ka negrib atzīt savu vājumu. Šādā veidā mēs uzceļam ap sevi tādu kā patmīlības mūri, kurš neļauj nekam, kas ir labs tuvoties mums. Atzīstot savas vājības mēs salaužam šo patmīlības mūri un kļūstam atvērtāki palīdzības saņemšanai. Mēs atveram tādas kā garīgās durvis. Gluži tāpat kā nožēlojot grēkus un pieņemot Jēzu Kristu par savu glābēju, mēs atveram durvis pretī Dievam un viņš var ienākt mūsu dzīvēs. Bībelē arī ir teikts, ka pats Jēzus ir durvis uz Dieva Debesu valstību cauri kurām mēs izejot ieejam Dieva valstībā.

ES ESMU durvis. Ja kāds caur Mani ieiet, tas tiks izglābts; viņš ieies un izies un atradīs ganības. (Jāņa 10:9)

Tiem no mums, kuri esam Jēzū Kristū ir svarīgi apzināties, ka mēs savās grūtībās neesam vieni. Dieva Gars mājo un darbojas mūsos katru dienu, Viņš arī darbojas caur mums uz citiem, lai sasniegtu Dieva mērķus, pat ja mēs to nejūtam un neredzam. Ticību Dievam nevar balstīt uz emocijām un izjūtām. Protams, ka dzīvojot ar Dievu mēs neskaitāmi daudz reižu sajūtam pārdabisku Svētā Gara pieskārienu. Tas var būt lūgšanu laikā, tas var būt slavēšanas laikā, tas var būt Bībeles lasīšanas laikā. Izpausmes mēdz būt visdažādākās un katram cilvēkam atšķirīgas. Mani nesen uzrunāja viena rakstniece, kura pati arī ir ticīga. Viņa raksta grāmatu, kurā apkopo dažādu cilvēku liecības par Dieva darbiem cilvēku dzīvēs, par viņu glābšanu. Telefonintervijas laikā, kad sniedzu savu liecību vienā brīdī sajutu šo pieskārienu. Jutu kā no augšas caur mani iziet šis Dievišķais pieskāriens, cauri ķermenim izgāja liels siltuma vilnis, izgāja patīkami tirpuļi un pārņēma patīkams vājums visos muskuļos, vistīrākā relaksācijas sajūta, aptuveni tāda, itkā tikko būtu pabeidzis ļoti smagu treniņu svaru zālē. Tautas valodā- kaifs. Un es turpināju stāstīt savu stāstu un beigās no zila gaisa, itkā bez jebkāda iemesla manās acīs sariesās asaras. Man nebija ne mazākā iemesla raudāt tajā brīdi, bet šādas ķermeņa reakcijas izraisa šis Svētā Gara pieskāriens. Tas ir Dievišķās mīlestības pieskāriens, kuru mēdzam izjust arī fiziski uz savas miesas. Bieži man asaras līst lūgšanu laikā, lai gan emocionāli man nav nekādu bēdu. Tie ir tie pārdabiskie Dieva pieskāriena momenti, kurus es nemaz tā pa īstam nemāku aprakstīt. Tie, kas ir to sajutuši ļoti labi saprot par ko es runāju. Tas kalpo par atgādinājumu, ka Dievs ir mums blakus visos brīžos, gan priekos, gan bēdās. Un tomēr šiem pārdabiskajiem eiforijas momentiem nav jākļūst par mūsu ticības motīvu. Man mēdz būt laiki, kad šķietami neko nejūtu, ne lūdzot, ne slavējot, ne lasot Bībeli. Bet tas mani neuztrauc, jo es zinu, ka Dievs ir blakus vienmēr un mana ticība nav balstīta uz emocijām, mana ticība ir balstīta uz manu lēmumu- ticēt!

Bez tam arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam; jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām. (Romiešiem 8:26)

Tātad, šis spiediens, kas mums nāk virsū mūsu grūtību un vājuma brīžos, izdarīt visu pašam, uzņemties šo visu nastu tikai uz sevis ir nost no mūsu pleciem. Mēs vairs neesam tajā situācijā, kad mēs varam paļauties tikai un vienīgi uz sevi. Mums vairs nav viss jādara tikai ar paša spēkiem, jo mums ir palīgs! Mums nav jābūt tam vienīgajam cilvēkam, kurš viens pats cenšās saturēt kopā šo brūkošo pasauli- to dara Dievs. Mums nav jābūt pilnībā pārliecinātiem par sevi, lai mēs varētu būt pilnībā pārliecināti par mūsu Dievu un viņa spējām. Dievam nekas nav neiespējams. Dievs pārdabiski izmaina visbezcerīgākos cilvēkus. Dievs liek dzemdēt bērnus sievietēm, kurām ārsti ir pateikuši, ka viņas to nekad nespēs. Dievs dziedina slimības, kuras pat mūsdienu modernā un attīstītā medicīna nespēj dziedināt. Dievs pārdabiski atbrīvo cilvēkus no atkarību verdzības tā, ka viņiem nekad mūžā vairs nav ne mazākās fiziskās tieksmes pēc kādām vielām. Dievs dziedina salauztas dvēseles, no cilvēka, kurš ir bijis pašnāvniecisku domu pārņemts viņš to pārveido par cilvēku, kurš iemīl ne tikai sevi tādu, kāds viņš ir, bet arī savu dzīvi un ar prieku palīdz to sasniegt citiem. Ir tik daudz lietu, kuras vēl es varētu šeit uzskaitīt, jo ir bezgala daudz brīnišķīgu darbu, kādus Dievs paveic cilvēku dzīvēs. To visu mēs saņemam caur Jēzu Kristu, jo viņa upuris darbojas mūsu dzīvēs, ja ticam uz to.

Dieva Gars palīdz mums lūgšanās. Dieva Gars stiprina mūsu dvēseles un sirdis. Pats Dieva Gars par mums aizlūdz tad, kad mums aptrūkstās vārdu, jo Viņš zina visas mūsu vajadzības, iespējams, ka pat daudz labāk par mums pašiem. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Dievs mūs pazīst daudz labāk nekā mēs paši sevi. Jau iepriekš rakstīju, cik svarīgi ir mums atbalstīt vienam otru- nesīsim cits cita nastas. Raksts ir lasām šeit blogā. Bet nevajag aizmirst, ka pirmkārt, vienmēr un visur mūsu pirmais un vislielākais palīgs ir mūsu Tēvs Debesīs. Dieva Vārds mums māca to, ka Dieva spēks ir perfekts tieši mūsu nespēkā. Dieva spēks varens parādās tieši mūsu nespēkā un vājībās.

Un Viņš ir sacījis: "Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās." Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani.

Tādēļ man ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās un bailēs Kristus dēļ. Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs. (2. Kor. 12:9-10)

Tāpēc nenesīsim visas smagās nastas vieni paši. Savā lūgšanu kambarī atzīsim savu vājību un ievainojamību, jo mēs esam tikai cilvēki, tas nav nekas pretdabisks. Dievs mūs mīl ar visiem mūsu trūkumiem, ar visām mūsu problēmām un cīņām. Viņa acīs mēs esam ideāli un perfekti, jo viņa mīlestība ir beznosacījuma. Viņš mūs ir radījis pēc savas līdzības. Cilvēka pasaulīgais prāts nekad nebūs spējīgs tā pilnībā līdz galam aptvert, cik ļoti pilnīga ir Dieva mīlestība. Tas vienkārši miesīgās dzīves laikā nav iespējams. Mums ir palīgs, kurš gaida, kad nāksim Viņam pretī ar visu savu ievainojamību un vājumu, jo tieši Viņš piedāvā tieši tev Savu spēku! Dievs atsakās atstāt un pamest tevi nospiestu uz ceļiem dubļos, bezcerībā un tumsā! Vienmēr paļaujies uz Dievu, viņš nav cilvēks, kurš mēdz melot un nepiepildīt savus apsolījumus. Dievs neskaitāmas reizes caur Bībeli mums ir teicis, ka Viņš būs vienmēr ar mums, mums tikai vajag paļauties uz Viņu un būt dzīvās nevis formālās attiecībās ar Viņu. Bībele ir pilna ar Dieva apsolījumiem un Dievs pēc savas dabas kā tāds nav spējīgs melot, lai nepiepildītu visus savus apsolījumus, kurus viņš mums ir devis, kurus mēs saņemam caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Vienmēr lūdz Dievam palīdzību, kad tā ir nepieciešama, spēku, kad tas ir nepieciešams, vadību visos ceļos, kad škiet, ka esi apmaldījies. Kā rakstīja Pāvils- jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs!